Izgudrotāji

Fizika  Medicina  Sadzive  Kosmoss     Izgudrotāji 19.gs. un 20.gs.    -Medeļejevs- (1834-1907) Dmitrijs Mendeļejevs dzimis 1834. gada 8. februārī Toboļskā, Krievijā, pedagoga ģimenē. Mendeļejevs beidzis Galv. pedagoģisko institūtu Pēterburgā 1855. gadā, papildinājies Heidelbergas universitātē (1859 – 61). Pēterburgas tehn. instit. (1864 – 66), Pēterburgas univ. prof. (1865 – 90). Mendeļejeva pētnieciskā darbība aptver daudz dažādu ķimijas, ķīmijas tehnoloģiju, fizikas, metroloģijas, meteoroloģijas, gaiskuģniecības u.c. zin. nozaru. Strādādams pie mācību grāmatas “Ķīmijas pamati” (1-2, 1869-71; 1947[13]), izdarījis vienu no izcilākajiem dabaszinātņu vispārinājumiem – atklājis elementu periodiskuma likumsakarību un izstrādājis ķīmisko elementu periodisko tabulu (1869), kurā paredzējis (1870-71) toreiz vēl neatklātu ķīmisko elementu (ekaelementu) – gallija, germānija, skandija ķīmiskās īpašības un atommasu. Mēģinājis eksperimentāli pamatot viedokli, ka šķīdumi ir šķidras, disociējošas sistēmas, kas sastāv no šķīdinātāja, izšķīdušās vielas un to mijiedarbības produktu – nestabilu ķīm. savienojumu molekulām (1887). Šie Mendeļejeva teorētiski priekšstati par šķīšanas procesu un izšķīdušo vielu ķīm. mijiedarbību (hidrātu teorija) ir ietverti mūsdienu šķīd. teorijās. Dmitrijs Mendeļejes mira Pēterburgā 1907. gada otrajā februārī.  -Luijs Pastērs- (1822-1895) Franču ķīmiķis. Luijs Pastērs dzimis 1822. gada 27. decembrī Dolē, Francijā. Savu zinātnisko izglītību Pastērs saņēma “Ecole Normale Superieure” Parīzē. Viņš labi strādāja kā ķīmijas profesors Starsbūrā un kā profesors un dekāns Lillas Zinātnes fakultātē, kuru viņš organizēja 1854. gadā. Trīs gadus vēlāk viņš atgriezās “Ecole Normale” kā zinātnisko studiju direktors, un šajā postenī viņš darbojās līdz 1867. gadam, kad viņš kļuva par ķīmijas profsoru Sorbonnā. Pastērs ir mikrobioloģijas un imunoloģijas pamatlicējs. Pētījis molekulu opt. asimetriju, 1848. gadā aprakstījis vīnskābes izomēriju. 1857. gadā Pastērs ir pierādījis, ka rūgšanas un pūšanas procesi noris mikroorganismu fermentu ietekmē. Tāpat Pastērs ir atklājis sviestskābes rūgšanas ierosinātājus (1861); izstrādājis metodi pārtikas produktu termiskai apstrādei (pasterizācija – 1865), kas ir plaši pielietojama arī mūsdienās. Vēl viens svarīgs Pastēra devums ir mācības par mākslīgo imunitāti radīšana, kā arī pirmo aizsargvakcīnu radīšana. -Enriko Fermi- (1901-1954) Itāļu – amerikāņu fiziķis. Enriko Fermi dzimis 1901. gada 29. septembrī Romā. Izglītību viņš guva Pizas Universitātē, kā arī dažos vadošos teorētiskās fizikas centros Eiropā. 1926. gadā Fermi sāka strādāt par teorētiskās fizikas profesoru Romas universitātē. Tur viņš attīstīja jauna veida statistiku elektronu uzvedības izskaidrošanai. Tāpat Fermi attīstīja teoriju par beta sairšanu. No 1934. gada viņš pētīja mākslīgās radioaktivitātes iegūšanu, bombardējot elementus ar neitronu. Fermi ar neatgriezās fašistiskajā Itālijā (viņa sieva bija ebrejiete), bet pārcēlās uz ASV, kur kļuva par fizikas profesoru Kolumbijas Universitātē. Ap šo laiku Fermi jau apzinājās viņa eksperimentālā darba nozīmi atomenerģijas ražošanā. Viņš radīja pirmo kontrolēto atoma dalīšanās ķēdes reakciju 1942. gadā, Čikāgas Universitātē, un Otrā Pasaules kara laikā (1939-1945) turpināja strādāt pie atombumbas Los Alamosā, Ņjū Meksikas štatā. Vēlāk viņš izrādīja pretestību ūdeņraža bumbas attīstību ētisku apsvērumu dēļ. Pēc kara, 1946. gadā, Fermi kļuva par fizikas profesoru un direktoru Čikāgas Universitātes Kodola Studiju Institūtā. Viņa karjera tika pārtraukta viņa nāves dēļ, kuru izraisīja vēzis. Enriko Fermi mira 1954. gada 28. novembrī.